Retu mutāciju radītas superspējas

Salīdzinot ar citām sugām, visiem cilvēkiem ir ļoti līdzīgs genoms. Tomēr, pat ar nelielām gēnu variācijām, vai unikālu vidi, pietiek, lai dažus no mums apveltītu ar īpašām spējām. Interesantu rakstu par šo tēmu ir sagatavojis portāls Alfakasino.

Augsta holesterīna līmeņa un ar to saistīto veselības draudu dēļ, ārsti iesaka atturēties no ceptiem ēdieniem, speķa, olām un daudzām citām iecienītām maltītēm. Tomēr uz dažiem indivīdiem, kas dzimuši ar retu gēnu mutāciju, šīs norādes neattiecas. Šiem cilvēkiem trūkst gēna PCSK9 un, lai arī parasti trūkstošs gēns ir nelaime, šajā gadījumā efekts ir pozitīvs. Neatkarīgi no to diētas, šo cilvēku sliktā holesterīna līmenis ir nulle. Kopš zinātnieki atklāja saikni starp šī gēna trūkumu un holesterīna līmeni, tie aktīvi strādā pie zāļu izstrādes, kas bloķētu PCSK9 darbību arī citu cilvēku organismos. Šobrīd šis medikaments ir izstrādes pēdējās stadijās un jau ar aizvadīti izmēģinājumi, kuros, to lietojošie, piedzīvojuši līdz pat 75% lielu holesterīna līmeņa samazinājumu.

Inuīti un citas tautas, kas dzīvo vidēs ar spēcīgu salu, ir adaptējušies ekstrēmajiem apstākļiem. Zinātnieki, cenšoties noskaidrot vai šie cilvēki ir vienkārši iemācījušies izdzīvot bargajos apstākļos, vai tomēr to organismi bioloģiski atšķiras no citiem, ir atklājuši, ka adaptācijas ir vismaz daļējs ģenētisks pamatojums. Ir atklājies, ka no citām vidēm nākoši cilvēki, kuri, pārcēlušies uz dzīvi polārajos reģionos, pat pēc desmitiem gadu, nespēj pielāgoties zemajām temperatūrām gluži tik labi kā to spēj vietējie, kuri salā dzīvo paaudzēm ilgi. Polārajos reģionos dzimušajiem ir par 50 procentiem straujāks metabolisms, nekā mērenajos un siltajos reģionos dzīvojošajiem, kas tiem ļauj labāk uzturēt ķermeņa temperatūru. Inuītiem, salīdzinot ar siltākās zemēs dzīvojošiem cilvēkiem, ir mazāk sviedru poru uz ķermeņa, bet vairāk uz sejas. Tamlīdzīgas adaptācijas izskaidro kādēļ Austrālijas aborigēni ir spēj nakšņot guļot uz zemes, zem klajas debess, bet inuīti – vieglāk pārciest bargo Kanādas ziemeļu salu.

Vairums dzīvnieku sugu acis ir piemērotas vai nu labai redzei zem ūdens, vai arī virs tā, bet ne abās vidēs. Cilvēka acs, protams, ir adaptējusies redzēt cauri gaisam. Kad mēs atveram acis zem ūdens, aina ir izplūdusi un miglaina. Tas tā ir tādēļ, ka ūdens blīvums ir līdzīgs šķidrumiem mūsu acīs, kas ierobežo atstarotās gaismas daudzumu, kāds var tikt tiem cauri nonākt acī. Tādēļ ir pārsteidzoši, ka, par Mokeniem sauktā afrikāņu tauta, spēj redzēt skaidri pat 22 metrus dziļā ūdenī. Mokeni pavada astoņus gada mēnešus, dzīvodami uz plostiem uzstādītās būdās. Šajā laikā, tie atgriežas uz sauszemi tikai lai iepirktu pirmās nepieciešamības preces, par kādām tie norēķinās ar jūras velšu tirgošanā iegūto naudu, kuras tie iegūst bez moderna zvejniecības ekipējuma palīdzības. Jūras velšu zvejniecība ir bērnu atbildībā, kuri, bez aizsargbrillēm, nirst līdz okeāna dzīlēm, kur atrodami gliemeži un jūras gurķi. Pateicoties šim procesam, Mokeni spēj mainīt acu formu, kas tiem ļauj skaidri atšķirt vērtīgus gliemežus no nederīgiem akmeņiem divreiz labāk par citiem cilvēkiem. Tomēr ir atklājies, ka šī adaptācija nebalstās izmaiņās ģenētika, jo pētniekiem ir izdevies apmācīt eiropeiskas izcelsmes bērnus izpildīt zemūdens uzdevumus tikpat veiksmīgi kā Mokeniem.

Kā uztrenēties pārgājieniem kalnos?

Plānojot pārgājienus kalnos pirmo reizi, cilvēki nereti pārvērtē savas spējas, jo neapzinās, cik fiziski grūti tas var būt. Augstās stāvās nogāzes, smagās mugursomas, garie kilometri un citi faktori padara kalnu pārgājienus īpaši grūtus un tie nav salīdzināmi ar parastām ikdienas pastaigām. Lai kalnu pārgājiens izvērstos par jautru un interesantu izklaidi, nevis mokošu murgu, ir iepriekš jāsagatavojas šim piedzīvojumam. Turpiniet lasīt un uzziniet, kā vislabāk sagatavot sevi pārgājieniem kalnos.

Vispirms ir jāsaprot, kāda veida pārgājienā jūs vēlaties doties, jo tikai tā būs iespējams sagatavot pienācīgu treniņu plānu. Kalnu pārgājienu var būt gan vienkārši, vienas dienas pārgājieni pa iestaigātām takām, kas diez ko daudz neatšķiras no jebkuras citas pastaigas, gan arī vairāku dienu pārgājieni pa savvaļas teritorijām. Loģiski, ka abos minētajos gadījumos būs nepieciešams citādāks fiziskās sagatavotības līmenis un totalizatori. Vienas dienas pārgājieniem vajadzētu būt pa spēkam gandrīz jebkuram cilvēkam ar vidēju fiziskās sagatavotības līmeni. Tiesa fiziski aktīviem cilvēkiem tas noteikti sagādātu daudz mazāk pūļu, līdz ar to, šis piedzīvojums būtu daudz baudāmāks, tāpēc, ja neesat īsti drošs par savām spējām, varat mazliet vairāk doties pastaigās vai vakaros paskriet. Cits treniņš ir vajadzīgs tad, ja dosieties garā, vairāku dienu pārgājienā ar mugursomu plecos.

Lai sagatavotos gariem pārgājieniem, vispirms ir jādomā par atbilstošu treniņu programmu, kas ietver gan spēka vingrinājumus, gan kardiovaskulāros vingrinājumus, gan arī praktisku došanos pārgājienos. Lai veiktu spēka vingrinājumus, vispirms noteikti vajadzētu konsultēties ar sertificētu treneri. Viņš zinās gan tā, kādu slodzi jums vajadzētu izvēlēties, gan kā to pakāpeniski palielināt, gan arī kuras muskuļu grupas trenēt. Spēks, kāpjot kalnos ir ļoti vajadzīgs, tāpēc noteikti būs jāveic gan atspiešanās vingrinājumi, gan jācilā svari.

Vēl būtiskāk par spēka vingrinājumiem ir veikt kardiovaskulāros treniņus – skriešanu, braukšanu ar velosipēdu utt. Tas palīdzēs trenēt izturību un attīstīt pareizus elpošanas paradumus pie lielas fiziskas slodzes. Tieši nepareiza elpošana nereti ir galvenais iemels, kāpēc cilvēki ātri nogurst pie fiziskas slodzes, tāpēc tas ir jāuztrenē pirms paša pārgājiena. Skriešana un citi līdzīgi treniņi ir visai vienkārši un tos var veikt jebkurš arī bez trenera palīdzības, tomēr ja gribat būt pilnīgi droši par to, ka visu darāt pareizi, labāk konsultējieties ar kādu profesionāli.

Visbeidzot, ļoti būtiski ir paši pārgājieni. Ja nedzīvojat kalnu apvidos un plānotais kalnu pārgājiens ir daļa no ārvalstu ceļojums, reāli treniņi kalnos noteikti nebūs iespējami, taču vismaz dodieties pārgājienos, citā vidē. Šeit nederēs mierīgas pastaigas pa dabas takām. Daudz labāk būtu doties pārgājienos savvaļā, kur jāpārvar dažādi šķēršļi. Tāpat ņemiet līdzi arī mugursomu, lai saprastu, kādas aptuveni būs sajūtas kalnu pārgājienā. Ja plānojat kalnu pārgājienus, kuros ietverti arī alpīnisma elementi un rulete, proti, kāpšana pa virvēm, noteikti apmeklējiet arī klinšu kāpšanas nodarbības pa dabīgajām vai mākslīgajām klintīm.

Vēl bez fiziskajiem treniņiem, būtiski ir arī mentālie treniņi, jo kalnu pārgājienos var nākties saskarties ar visdažādākajām grūtībām. Ir iespējami dažādi neparedzēti apstākļi un ir jābūt gatavam, ka var nākties izdzīvot arī visai nekomfortablos apstākļos, tāpēc, skatieties dokumentālās filmas par kalnos kāpšanu un lasiet grāmatas, lai jau iepriekš zinātu, ar ko jums varētu būt jāsaskaras šī piedzīvojuma laikā.

Mežrozīšu augļu vērtīgās īpašības

Mežrozīšu augļi satur daudz askorbīnskābes, karotīna, vitamīnu B1 un B2, vitamīnu PP un K, minerālvielas, pektīnu, organiskās skābes un flavonoīdus. Pateicoties savam unikālajam sastāvam, mežrozīšu augļi ir lielisks pretiekaisuma un organismu stiprinošs līdzeklis.

Mežrozīšu augļus izmanto svara samazināšanai un tā stabilizēšanai, aknu slimību ārstēšanai, kā arī ādas slimību ārstēšanai (čūlas, dermatīti, ekzēmas, sapīts, u. c. ). Tie ir lielisks līdzeklis sklerozes ārstēšanai, sirds – asinsvadu slimību ārstēšanai. Tautas medicīnā, mežrozīšu augļus izmanto kā nomierinošu līdzekli, ja ir sirds slimības. Mežrozīšu augļu vērtīgās īpašības ir milzīgas, pat pēc kaltēšanas, tajos joprojām saglabājas 17% askorbīnskābes, 3 – 4% pektīna, 8% cukura un 3,7% organisko skābju.

Mežrozīšu augļi ārstē:

  • Avitaminozi, spēku izsīkumu un depresiju.
  • Kakla slimības un saaukstēšanās slimības.
  • Aterosklerozi, asinsvadu sistēmas.
  • Dažādas asiņošanas (plaušu, dzemdes).
  • Acu slimības.
  • Hepatītu, holecistītu, , dermatītu, čūlas, ādas slimības.

Ja jūs vēlaties iegūt dabīgu, ārstniecisku līdzekli, tad mežrozīšu augļus nedrīkst vākt automaģistrāļu, dzelzceļa un citu ceļu tuvumā.

Neskatoties uz to, ka mežrozīšu augļi ir ļoti vērtīgi, tos nedrīkst lietot cilvēki, kuriem ir gastrīts vai paaugstināts skābes līmenis kuņģī.

Bieža, mežrozīšu augļu novārījuma lietošana var sabojāt zobu emalju, tāpēc, to vajadzētu dzert caur salmiņu, tieši tāpat kā kokteiļus. Pēc uzlējuma vai novārījuma lietošanas, nedrīkst uzreiz tīrīt zobus, tāpēc ka tad, zobu emalja tiks traumēta vēl vairāk.

Mežrozīšu augļu novārījumus vai uzlējumus nedrīkst lietot kad gribi un cik gribi, tieši tāpat, kā ēst augļus. Pirmām kārtām, mežrozīšu augļi ir ārstniecisks līdzeklis un tā pārdozēšana var izraisīt blakus efektus: galvas sāpes, casino online, sāpes kuņģī, diskomforta sajūtu aknu rajonā, sāpes kājās.

Kā pareizi lietot mežrozīšu augļus?

Mežrozīšu tējas pagatavošana. 1 – 2 ēdamkarotes mežrozīšu augļu aplej ar 1 glāzi karsta ūdens, vāra uz lēnas uguns, aptuveni 10 min, ar vāku apsegtā katliņā ļauj ievilkties aptuveni 15 min, dzer kopa ar medu, 2 – 4 reizes dienā.

Kā pareizi pagatavot mežrozīšu tēju, ja ir slimas aknas?

Izkaltētos mežrozīšu augļus sasmalcina, termosā ieber 1 ēdamkaroti sasmalcinātā pulvera un aplej ar 0,5 litriem karsta ūdens. Tēju lieto no rīta: krūzē ieber 1 ēdamkaroti sorbīta, aplej ar mežrozīšu uzlējumu un vienā reizē izdzer. Pēc 20 min drīkst izdzert vēl vienu glāzi uzlējuma, bez cukura aizvietotāja. Pēc 45 min drīkst ēst brokastis. Ēdienam ir jābūt vieglam, piemēram, auzu pārslu putra vārīta uz ūdens, salāti vai jogurts. Ārstēšanas kurss – 6 procedūras, ik pēc 2 dienām.

Mežrozīšu augļu dzēriens

1 ēdamkaroti kaltētu augļu nomazgā, sasmalcina, aplej ar 200 ml karsta ūdens, vāra aptuveni 8 – 10 min. Novārījumu novieto siltā vietā, tad izkāš, ja ir vēlēšanās, pievieno cukuru vai medu.

Mežrozīšu augļu ķīselis

100 g kaltētu augļu aplej ar 2 litriem ūdens, uz lēnas uguns vāra 15 min, tad izkāš. Novārījumam pievieno 200 g cukura, citrona gabaliņus un 0,5 g citronskābes, ielej aukstā ūdenī atšķaidītu kartupeļu cieti (50 g), uzvāra.

Informācijas avots apostas pela internet Portugal!

Mājās gatavotas maskas matu nostiprināšanai

Ja jūsu matu lokas kļūst aizvien retākas un tā tas turpinās jau ilgāku laiku, tad ir pienācis brīdis, kad ar steigu ir jāķeras klāt matu nostiprināšanai. Atrisināt šo problēmu apostas online, jums palīdzēs mājās gatavotas maskas pret matu izkrišanu.

Visa mūža garumā, cilvēkam, vairāk vai mazāk izkrīt mati. Tas ir normāls process un bieži vien ir tas saistīts ar gadalaika maiņu. Bet, kādreiz mēs pamanām, ka matu izkrīt pārāk daudz, ka mati kļūst aizvien plānāki un saprotam, ka mums ir radušā problēmas.

Parasti, stipra matu izkrišana liecina par to, ka ir sākušā problēmas tieši ar galvas mataino daļu vai arī ar organisma kopējām problēmām. Tādos gadījumos, matu izkrišana nav vienīgā problēma ar kuru jūs saskaraties, tie, piedevām, zaudē savu spīdumu un kļūst viegli lūstoši. Ja sākas pastiprināta matu izkrišana, vajag doties pie ārsta un pārbaudīt savu veselības stāvokli, parūpēties par pilnvērtīgu un daudzveidīgu ēdienkarti, kura satur daudz vitamīnu un minerālvielu casino online.

Matu izkrišanas iemesli var būt visdažādākie, tāpēc kopā ar organisma atveseļošanas programmu, ar steigu ir jāpalīdz matiem un jācenšas apturēt to izkrišanu, kura var turpināties samērā ilgu laiku. Te jums palīgā var nākt mājās pagatavotas matu maskas, kuras nostiprinās jūsu matus un apturēs tos no izkrišanas. Matu maskas ietilpst samērā daudz sastāvdaļu, jo tās iedarbojas uz matu struktūru kompleksi.

Pagatavot masku mājas apstākļos nav sarežģīti, grūtības daudziem sagādā tas, ka maskas vajag gatavot un lietot regulāri, ar 1 – 2 reizēm nepietiks. Pat, ja ar jūs matiem viss ir kārtība, profilakses pēc, jūs varat tos palutināt ar kādu nostiprinošu masku.

Visas maskas ir jālieto aptuveni 3 – 4 nedēļas, vēlams, vienā nedēļā – 2 reizes, bet var iztikt arī ar 1 procedūru 7 dienās.
Maska ar alveju un medu. Ņemiet 1 ēdamkaroti medus, 2 ēdamkarotes svaigi spiestas alvejas sulas un 1 tējkaroti ķiploka sulas. Ja vēlaties varat pievienot 1 olas dzeltenumu. Visas sastāvdaļas rūpīgi samaisiet un uzklājiet matu saknēm, atstājiet uz 20 – 25 minūtēm un noskalojiet ar siltu ūdeni.

Maska ar konjaku un rīcineļļu. Sajauciet 5 ēdamkarotes konjaka ar 5 ēdamkarotēm rīcineļļas, tad pievienojiet 1 olu un rūpīgi samaisiet. Iegūto līdzekli uzklājiet matu saknēm, turiet aptuveni 2 stundas slot machines.

Maska ar banānu. Pagatavojiet biezeni no 1 banāna, saspaidiet to ar dakšiņu vai sasmalciniet ar blenderi, pievienojiet 1 tējkaroti mandeļu eļļas un 1 ēdamkaroti amlas pulvera, atstājiet uz 20 – 30, tad izskalojiet ar siltu ūdeni.
Maska no jogurta. Ņemiet 2 ēdamkarotes jogurta bez piedevām, 1 olu baltumu, pusi nogatavojušās banāna un 1 tējkaroti medus. Rūpīgi samaisiet visas sastāvdaļas un uzklājiet matiem visā to garumā, nomazgājiet pēc 25 minūtēm.
Maska ar krējumu un burkānu sulu. Vienādās daļās ņemiet krējumu un dabīgo burkānu sulu, pievienojiet 1 tējkaroti sezama eļļas un 3 pilienus kumelīšu ēteriskās eļļas. Uzklājiet masku matu saknēm un atstājiet uz 30 minūtēm.

Kā iekārtot darba telpas, lai celtu darba produktivitāti

Ļoti liela nozīme darba produktivitātē ir tam, kā ir iekārtota darba vide. Ir pierādīts, ka darbinieki, kuriem ir nodrošināta ērta, patīkama un piemērota vide strādāšanai spēj paveikt daudz vairāk nekā tie, kuri ir spiesti strādāt nelabvēlīgos un neergonomiskos apstākļos. Kas ir tās lietas, ko vajadzētu ievērot, iekārtojot darba telpas?

1. Piemērots darbagalds un darba instrumenti

Vissvarīgākais, iekārtojot savu daba vietu noteikti ir ergonomisks darba galds, krēsls, kā arī piemēroti instrumenti darbam. Ja darbinieks ir spiests ik dienas sēdēt neergonomiskā pozā, viņam agri vai vēlu sāksies veselības problēmas, taču arī īstermiņā tas radīs problēmas. Nepareiza poza sēžot apgrūtina elpošanu, rada muskuļu sāpes un nogurumu, kā arī ir pamats kaulu deformācijām. Tas viss kopā neļauj cilvēkam produktīvi darīt savu darbu, tāpēc būtu īpaši jāpiedomā pie tā, lai darbinieks varētu justies brīvi un ērti strādājot. To vislabāk var panākt, nodrošinot gadus un krēslus, kuru augstumu piespējams regulēt aliexpress. Ja nepieciešams jānodrošina arī papildus paliktņi, piemēram, kājām, vai tastatūrai, lai varētu pielāgot arī to augstumu. Tāpat arī jānodrošina piemēroti darba instrumenti, lai darbu varētu padarīt ātri un bez liekām problēmām.

2. Piemērots apgaismojums

Darba produktivitātei ļoti būtisks faktors ir pareizs apgaismojums. Nereti darba vietā ir vien griestu apgaismojums un galda lampa, kas noteikti nav uzskatāms par pietiekamu apgaismojumu, turklāt arī gaismas spilgtums un krāsa nereti ir izvēlēta nepareizi. Katram darbiniekam ir nepieciešams nodrošināt iespēju individuāli pielāgot apgaismojumu savām vajadzībām. Galda lampai noteikti jābūt regulējamai, un vēl vajadzētu nodrošināt arī papildus apgaismojumu konkrētām funkcionālajām zonām, atkarībā no darba telpas specifikas. Runājot par gaismas spilgtumu un krāsu, jāiegaumē, ka pārāk spilgta gaisma traucēs koncentrēties, bet pārāk tumša neļaus visu pietiekami labi saskatīt. Vislabāk būtu nodrošināt pielāgojamu apgaismojumu. Tāpat ir pierādīts, ka dzeltenīgs apgaismojums mazina koncentrēšanās spējas, tāpēc labāk būtu izvēlēties baltu gaismu.

3. Piemērotas krāsas

Daudzi darba devēji pat nenojauš to, cik ļoti darba produktivitāti ietekmē tas, kādas krāsas ir izmantotas darba telpu interjerā. Ir veikti ļoti daudzi pētījumi par krāsu ietekmi uz cilvēka smadzeņu darbību. Parasti ofisi un citas darba telpas tiek krāsotas gaišos, mierīgos toņos, taču tas var vairot nogurumu un mazināt smadzeņu aktivitāti. Par piemērotu krāsu darba vietai tiek uzskatīta zaļā, jo tā veicina radošumu, palīdz cilvēkam justies možam un dod enerģiju. Protams, nopietnās iestādēs zaļas sienas varētu šķist nepiemērotas, taču nav teikts, ka visam obligāti jābūt zaļam, vien jāizmanto akcenti šajā krāsā. Arī citām krāsām ir konkrēta ietekme, tāpēc pirms darba telpu remonta vajadzētu pastudēt literatūru par krāsu ietekmi.

4. Personalizēta darba vieta

Visbeidzot, ir svarīgi, lai darbiniekam darba vide patiktu un viņš tajā justos ērti. Diemžēl, kas vienam patīk un šķiet iedvesmojošs, citam var šķist traucējošs vai nomācošs, tāpēc ir jādod iespēja katram darbiniekam personalizēt savu darba galdu un vietu. Vismaz dodiet iespēju darbiniekiem izvēlēties atsevišķus dekorus vai citus elementus. Personīgo fotogrāfiju novietošana uz galda gan nebūtu vēlama, jo tas varētu novērst uzmanību no darba, tomēr ir jānodrošina katram darbiniekam iespēju justies ērti.

Mazdārziņš uz palodzes

Dzīvojot pilsētā, nav īpaši daudz iespēju ierīkot sev mazdārziņu un apgādāt sevi ar pašu audzētiem produktiem, tomēr arī pilsētas dzīvoklī ir iespējams šo to izaudzēt. Viena no dārzkopības aktualitātēm palodzes mazdārziņu veidošana φρουτακια, jo tā ir daļa no ekoloģiska dzīvesveida, turklāt tā ir iespēja iegūt svaigus, pašu audzētus zaļumus un garšaugus visu cauru gadu, neveltot tam daudz pūļu un laika. Ko var audzētu šādā viedā un kā ierīkot mazdārziņu uz palodzes?

Uz palodzes var audzēt gandrīz jebko, kas neaizņem daudz vietas. Populārākie garšaugi, ko audzē uz palodzes ir dilles, pētersīļi, baziliks, kreses salāti, piparmētras, citronmelisa, loki, spināti, salvija, rozmarīns, timiāns u.c., tomēr katram no šiem augiem ir īpašas prasības attiecībā uz augšanas apstākļiem un kopšanu, līdz ar to, būs augi, kurus iespējams audzēt visu cauru gadu un tādi, kurus jāsēj pavasarī vai vasarā. Tāpat, augi palodzes mazdārziņam, jāizvēlas atkarībā no dzīvokļa apstākļiem, kā piemēram, temperatūras, gaisa mitruma, gaismas daudzuma utt.

Ja jums ir logi dienvidu pusē audzēšanas iespējas būs daudz plašākas καζινο, jo augi būs nodrošināti ar dienasgaismu. Ja logi ir ziemeļu pusē, augiem varētu pietrūkt saules gaismas un tie iespējams nīkuļos vai izstīdzēs. Tātad, ja dzīvokļa logi ir ziemeļu pusē, labāka izvēlieties audzēt garšaugus, kas nav tik prasīgi pret gaismu. Piemēram kreses salāti, sīpoli un pētersīļi augs gandrīz jebkur. Pārējiem garšaugiem tomēr jānodrošina pietiekoši daudz gaismas un siltuma. Tāpat augus ar mazākām prasībām pret siltumu un gaisu iespējams audzēt ziemas periodā, bet pārējie būs piemērotāki audzēšanai vasarā.

Vēl jāizšķir viengadīgo un daudzgadīgo garšaugu audzēšana. Ja vēlaties ierīkot daudzgadīgo augu mazdārziņu uz palodzes, jums pamatā ir divas iespējas – pirkt veikalā jau iestādītus garšaugus, vai audzēt tos pašam no sēklām. Veikalos plaši ir pieejami, piemēram, lauru koki, timiāns, rozmarīns, salvija u.c. Nopirkt, protams ir vieglāk, tomēr jāņem vērā, ka veikalā nopērkamie augi ir audzēti un turēti īpašos apstākļos, līdz ar to, tie, nonākot citā vidē var neaugt. Audzēt stādus pašam ir drošāk, taču tas prasa laiku un pašā sākumā augiem būs nepieciešama īpašā gādība. Ja izvēlaties pats sēt daudzgadīgos garšaugus, sekojiet instrukcijai uz sēklu paciņām. Ja sēklas ievācāt pats, ievērojiet, ka lielākās sēklas jāstāda dziļāk, bet mazākās seklāk, kā arī ievērojiet, kāda augsne ir nepieciešama katram augam. Mazākajiem augiem labāka ir irdena zeme ρουλετα, lai tie viegli varētu izdīgt, bet krūmveidīgajiem, kā, piemēram, timiānam var būt arī mazliet cietāka zeme.

Viengadīgos augus izaudzēt ir daudz ātrāk un vienkāršāk. Piemēram, kreses salāti un citas diedzējamās sēklas, kuru dīgstus var lietot uzturā, pat nav vajadzīgs zeme. Sēklas jāuzber uz samitrinātas salvetes vai kokvilnas vats un tās izdīgs dažās dienās. Galvenais pielūkot, lai salvete visu laiku būtu mitra. Līdzīgi var audzēt arī dilles. Tādus viengadīgos garšaugus kā baziliku, pētersīļus, lokus u.c. var audzēt nelielos podiņos, irdenā zemē. Ja tos audzēsiet pavasarī vai vasarā, īpaša kopšana nebūs nepieciešama, augus vien regulāri jālaista. Tiem, kas baidās, ka paši nespēs pareizi iesēt vai iestādīt viengadīgos garšaugus, labs risinājums var būt arī kūdras sagataves. Tie ir nelieli kūdras aplīši, kuros iestrādātas sēklas. Šie aplīši jātur mitrā traukā. Tad tie uzbriedīs un sēklas sāks dīgt. Pēc tam atliks tos vien ik pa reizei aplaistīt.