Retu mutāciju radītas superspējas

Salīdzinot ar citām sugām, visiem cilvēkiem ir ļoti līdzīgs genoms. Tomēr, pat ar nelielām gēnu variācijām, vai unikālu vidi, pietiek, lai dažus no mums apveltītu ar īpašām spējām. Interesantu rakstu par šo tēmu ir sagatavojis portāls Alfakasino.

Augsta holesterīna līmeņa un ar to saistīto veselības draudu dēļ, ārsti iesaka atturēties no ceptiem ēdieniem, speķa, olām un daudzām citām iecienītām maltītēm. Tomēr uz dažiem indivīdiem, kas dzimuši ar retu gēnu mutāciju, šīs norādes neattiecas. Šiem cilvēkiem trūkst gēna PCSK9 un, lai arī parasti trūkstošs gēns ir nelaime, šajā gadījumā efekts ir pozitīvs. Neatkarīgi no to diētas, šo cilvēku sliktā holesterīna līmenis ir nulle. Kopš zinātnieki atklāja saikni starp šī gēna trūkumu un holesterīna līmeni, tie aktīvi strādā pie zāļu izstrādes, kas bloķētu PCSK9 darbību arī citu cilvēku organismos. Šobrīd šis medikaments ir izstrādes pēdējās stadijās un jau ar aizvadīti izmēģinājumi, kuros, to lietojošie, piedzīvojuši līdz pat 75% lielu holesterīna līmeņa samazinājumu.

Inuīti un citas tautas, kas dzīvo vidēs ar spēcīgu salu, ir adaptējušies ekstrēmajiem apstākļiem. Zinātnieki, cenšoties noskaidrot vai šie cilvēki ir vienkārši iemācījušies izdzīvot bargajos apstākļos, vai tomēr to organismi bioloģiski atšķiras no citiem, ir atklājuši, ka adaptācijas ir vismaz daļējs ģenētisks pamatojums. Ir atklājies, ka no citām vidēm nākoši cilvēki, kuri, pārcēlušies uz dzīvi polārajos reģionos, pat pēc desmitiem gadu, nespēj pielāgoties zemajām temperatūrām gluži tik labi kā to spēj vietējie, kuri salā dzīvo paaudzēm ilgi. Polārajos reģionos dzimušajiem ir par 50 procentiem straujāks metabolisms, nekā mērenajos un siltajos reģionos dzīvojošajiem, kas tiem ļauj labāk uzturēt ķermeņa temperatūru. Inuītiem, salīdzinot ar siltākās zemēs dzīvojošiem cilvēkiem, ir mazāk sviedru poru uz ķermeņa, bet vairāk uz sejas. Tamlīdzīgas adaptācijas izskaidro kādēļ Austrālijas aborigēni ir spēj nakšņot guļot uz zemes, zem klajas debess, bet inuīti – vieglāk pārciest bargo Kanādas ziemeļu salu.

Vairums dzīvnieku sugu acis ir piemērotas vai nu labai redzei zem ūdens, vai arī virs tā, bet ne abās vidēs. Cilvēka acs, protams, ir adaptējusies redzēt cauri gaisam. Kad mēs atveram acis zem ūdens, aina ir izplūdusi un miglaina. Tas tā ir tādēļ, ka ūdens blīvums ir līdzīgs šķidrumiem mūsu acīs, kas ierobežo atstarotās gaismas daudzumu, kāds var tikt tiem cauri nonākt acī. Tādēļ ir pārsteidzoši, ka, par Mokeniem sauktā afrikāņu tauta, spēj redzēt skaidri pat 22 metrus dziļā ūdenī. Mokeni pavada astoņus gada mēnešus, dzīvodami uz plostiem uzstādītās būdās. Šajā laikā, tie atgriežas uz sauszemi tikai lai iepirktu pirmās nepieciešamības preces, par kādām tie norēķinās ar jūras velšu tirgošanā iegūto naudu, kuras tie iegūst bez moderna zvejniecības ekipējuma palīdzības. Jūras velšu zvejniecība ir bērnu atbildībā, kuri, bez aizsargbrillēm, nirst līdz okeāna dzīlēm, kur atrodami gliemeži un jūras gurķi. Pateicoties šim procesam, Mokeni spēj mainīt acu formu, kas tiem ļauj skaidri atšķirt vērtīgus gliemežus no nederīgiem akmeņiem divreiz labāk par citiem cilvēkiem. Tomēr ir atklājies, ka šī adaptācija nebalstās izmaiņās ģenētika, jo pētniekiem ir izdevies apmācīt eiropeiskas izcelsmes bērnus izpildīt zemūdens uzdevumus tikpat veiksmīgi kā Mokeniem.